Februāris jau gadu desmitiem ir mēnesis, kad Latvijā notiek skolēnu skatuves runas konkursi. 7. februārī Limbažu Bērnu un jauniešu centrā pulcējās Limbažu novada bērni un jaunieši, lai rādītu savus talantus.
Novada konkursam gatavojoties, vairākās skolās pirms tam risinājās savas skates, lai izraudzītos labākos. Limbažu novada ģimnāzija šoreiz rīkoja nedaudz citādāku pasākumu – runātāji uzstājās pilsētas vecajā rātsnamā. Īpašu noskaņu radīja jau pati senatnīgā telpa. Var teikt, ka tas bija ne tikai novada konkursa ģenerālmēģinājums, bet savā ziņā arī pārdomu pēcpusdiena, ieklausoties skolēnu runātajās dzejas un prozas rindās. Klausītājos bija gan pedagogi, gan runātāju draugi un atbalstītāji. Bija arī žūrija. Tiesa, ne pārāk oficiāla. Vērtētājos bija Limbažu Galvenās bibliotēkas Klientu apkalpošanas centra galvenā bibliotekāre Aiga Evertovska, Limbažu sākumskolas skolotāja Ilze Vērdiņa kopā ar audzēkņiem, kuri piedalījušies šīs izglītības iestādes skatuves runas konkursā, – otrklasnieku Henriju Braunu un piektklasnieci Grētu Gritenaiti. Arī man, pārstāvot Ausekli, bija iespēja ieklausīties skolēnu teiktajā. Mūsu uzdevums nebija piešķirt punktus un sadalīt vietas, bet izraudzīties savu simpātiju balvu saņēmējus.
Uzrunājot pasākuma dalībniekus, ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Velga Kalēja atzina, ka šie konkursanti ir īpaši cilvēki. Viņi nenobīstas nostāties publikas priekšā, bet ir arī ļoti jūtīgi, jo runātos vārdus un emocijas pārdzīvo sevī. Arī pedagogam, meklējot audzēkņus, kuri var uzrunāt klausītājus, jābūt iejūtīgiem un vērīgiem, lai pārliecinātu un iedrošinātu. Kopā atrastu atbilstošo dzejoli un prozas darbu, kas saderētu ar jaunā cilvēka iekšējo pasauli. Tā katram vispirms ir saruna ar sevi un tikai pēc tam ar savu vēstījumu var doties pie citiem. Arī skolotāja pati bija izraudzījusies eseju, kas viņai likās piemērota šim pasākumam, – Māra Čaklā Nozagto gliemežnīcu. Iedrošinot ģimnāzistus, vispirms uzstājās Grēta ar Pētera Brūvera dzejoli, kas beidzās ar jautājumu – par ko tu domā, kad paliec viens? Un tad cits pēc cita klausītāju priekšā izgāja deviņi ģimnāzisti. Pasākuma noslēdza viesis – mazais Henrijs. Un arī viņa deklamētais Ievas Samauskas dzejolis par draugiem tā vien vedināja uz pārdomām – mums katram it kā ir tik daudz draugu, bet reizēm pietrūkst viena vienīga… Kad visi savu uzstāšanos beidza, skolotājiem bija vajadzīgs laiks, izvēloties, kuri ģimnāzisti dosies uz novada konkursu, savukārt simpātiju žūrijai – pārdomājot, kuram dot balvu. Savukārt konkursanti tikmēr cienājās ar kliņģeri un mēs varējām arī nedaudz patērzēt.
Vienpadsmitklasniece Venija Dīriķe šādā konkursā piedalījās pirmoreiz. – Neesmu skatuves cilvēks, bet skolotāja pierunāja. Tagad zinu, kādas ir sajūtas uzstājoties, – rezumēja meitene. Arī septītklasniekam Gustavam Bremmeram šis bija pirmais konkurss. Skolotāja piedāvājusi, un viņš piekritis pamēģināt. Būdams liels lasītājs, izvēlējies sev tuvus autorus – Frici Bārdu un Imantu Ziedoni. Jautāts, vai turpmāk vēl būtu gatavs stāties skatītāju priekšā, zēns vien noteica: – Sarežģīts jautājums. Devītklasniece Paula Sondore sākumskolas gados regulāri piedalījusies daiļrunātāju konkursos, tad divus gadus izlaidusi. Kad skolotāja Ilze Ābola tagad piedāvājusi, sākumā kategoriski pateikusi – nē. Pedagoģei tomēr izdevies pierunāt. – Taču tas mani vairs īsti nesaista, arī satraukums tagad ir citādāks nekā bērnībā, – sprieda meitene. Savukārt desmitklasniece Diāna Dmitruka pati gājusi taujāt skolotājiem, vai šogad atkal būs konkurss. Bērnībā vairākkārt piedalījusies, bet pēdējos gados diemžēl ap šo laiku viņu vienmēr pieveikusi gripa. – Man ļoti patīk būt uz skatuves. Esmu kādu laiciņu spēlējusi teātri, tagad dziedu kā soliste. Meitene konkursam bija izvēlējusies ļoti dramatisku fragmentu no Sabīnes Košeļovas romāna Rīga – Maskava 21. gs. mīlas stāsts. – Pati to sameklēju, man tieši patīk, ka teksts stāsta par pārdzīvojumiem. Runājot bija tādas emocijas, ka gandrīz grūti turpināt. Diānas klasesbiedrene Agnese Anna Mošura šādos konkursos labprāt piedalās katru gadu. Arī viņa pie tā pieradusi, jo ir dziedātāja. – Man patīk uzstāties.
Kad kliņģera ēšanas pauze bija pagājusi, visi atkal pulcējās zālē. Ģimnāzijas direktore Gunta Lāce, sakot paldies konkursantiem un pedagogiem, atcerējās arī savus skolas gadus, kad pati bijusi daiļrunātāja. – Ja man tagad jāizceļ, kuras no skolā apgūtajām prasmēm vēlāk ir visvairāk palīdzējušas profesionālajā karjerā, tad blakus matemātikas zināšanām noteikti arī mana uzstāšanās un dzejoļu runāšanas pieredze. Tā darbā un vispār dzīvē ir palīdzējusi vairāk nekā daudz kas cits. Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināta, ka arī jums šī māka dos labumu nākotnē. Pasniedzot visiem dalībniekiem pateicības, viņa vēlēja šīs prasmes vēl pilnveidot, uzklausīt pedagogu ieteikumus un uzsvēra: – Kaut ko rēķina visi, bet publiski runāt prot tikai nedaudzi. Mazais Henrijs savu simpātiju balvu piešķīra devītklasniekam Mikum Ķirsim, bet Grēta – Gustavam Bremmeram. A. Evertovska arī atzinās, ka, klausoties runātājos, atcerējusies savu uztraukumu. Katrā no konkursantiem viņa bija ieraudzījusi kaut ko īpašu. Tomēr viņas galvenās favorītes bija abituriente Madara Pormale ar savu dabiskumu, gaišumu un sirsnību un D. Dmitruka. A. Evertovska atcerējās, kā pirms dažiem gadiem Limbažos viesojās rakstniece S. Košeļova. Un Diāna fragmentu no viņas romāna norunājusi ļoti atbilstoši autores būtībai. Manas simpātijas šoreiz A. A. Mošurai par prasmi norunāt ļoti atšķirīgus daiļdarbus. Novada konkursam pedagogi izvirzīja G. Bremmeru, M. Pormali, A. A. Mošuru, D. Dmitruku un desmitklasnieci Lāsmu Ozoliņu.
Laila PAEGLE
https://www.auseklis.lv/raksti//uzdrosinaties-iziet-skatitaju-prieksa-un-vinus-uzrunat
