Limbažu Valsts ģimnāzija

26. novembrī mums, daļai Limbažu Valsts ģimnāzijas skolēnu, bija iespēja apmeklēt latviešu aktiera Ērika Vilsona monoizrādi „Mana Magadana” programmas “Latvijas skolas soma“ ietvaros. Ieejot skolas aktu zālē, nolūkojot labāko sēdvietu un uzmetot aci improvizētajai skatuvei, vēl joprojām nebija iespējams secināt, par ko būs šī monoizrāde (protams, ja vien pirms izrādes apmeklēšanas internetā nemeklēji izrādes galveno tēmu un saturu). Pirms aktiera uznākšanas uz skatuves, pētot izvietotos rekvizītus, tos sāc asociēt ar vecvecāku mājās sastopamajiem priekšmetiem – izteikti līdzīgs paklājs, kāds atrodas viesistabā, metāla bļoda, kurā vēl joprojām tiek lasītas zemenes, un tie melnie zābaki, tieši tādi, kā redzami vectēva jaunību dienu fotogrāfijās.

Arī aktierim uznākot uz skatuves, vēl īsti nenojaut, par ko būs šis stāsts, taču vienā mirklī, pašam pat nenojaušot, aptver, ka runa ir par izsūtījumu. Par latviešu izsūtījumu uz Sibīriju, par viņa mammas izsūtījumā pavadītajiem gadiem, par viņa mirkļiem un iespaidiem VIŅA Magadanā. Izrāde liek aizdomāties par to, ka mums katram ir „sava” vieta. Ar šo vietu mums ir neizskaidrojama saikne, tāds kā pievilkšanās spēks. Sākumā gan var šķist dīvaini, ka latviešu aktieris laikā, kad Krievija turpina karadarbību Ukrainā, sajūsminās par pilsētu agresorvalstī, taču vēlāk saproti – tā ir viņa vieta, tāpat kā lielākajai daļai zālē sēdošo jauniešu Limbaži ir viņu vieta, un ar to ir jālepojas tieši tā, kā to dara Ēriks Vilsons. Tomēr nepamet doma, ka galvenais uzsvars ir nevis uz šo pilsētu, bet gan atmiņām, kas tur tika radītas kopā ar Ērika Vilsona tuviniekiem – mammu, tēti, brāli. Atmiņas taču ir tas, kas vietai dod nozīmi un emocijas, vai ne tā? Izrādes laikā caurvijas ne tikai Ē. Vilsona atmiņas, bet arī viņa mammas. Varam tik apbrīnot, kā aktieris spēj tās izstāstīt un attēlot tā, ka skatītājiem nekas cits neatliek, kā izjust katru izrādes epizodi, katru svarīgāko Vilsonu ģimenes notikumu.

Tas arī bija galvenais aktiera mērķis – iedvesmot mūs, jauniešus, aprunāties ar saviem vecākiem un vecvecākiem par viņu dzīves gājumiem, to, ko nācies pārdzīvot un izciest, jo tieši šis ir veids, kā labāk izprast ne tikai savas ģimenes, bet arī visas Latvijas vēsturiskos notikumus un garantēt, ka šie latviešu stāsti neaiziet kopā ar viņiem, bet gan turpina pastāvēt un tiek nodoti no paaudzes paaudzē.

/Kate Upmale 12.c/